“Lielākais brīnums ir zvaigžņotā debess virs manis un morāles likums manī”
[I.Kants]
Contraria sunt complementa.
[Nils Bors]
1. Problēma
Valstī valdošā ideoloģija nespēj pietiekami motivēt nabadzīgos iedzīvotājus aktīvi rīkoties, lai izrautos no “zemo ienākumu slazda”, no nabadzības. Izplatītā bezcerība un sekmīgas nākotnes perspektīvu trūkums pastiprina alkoholismu un citas atkarības, veicina tendenci emigrēt.
Filozofija, māksla un humanitārās zinātnes, nesaņemot valsts un sabiedrības atbalstu, nespēj nodrošināt valsts pastāvēšanai nepieciešamās uz aktīvu darbību un solidaritāti vērstās ideoloģijas uzturēšanu un attīstību. Baznīca šķirta no valsts. Tikumības, kristīgo vērtību, patriotisma atbalstīšana un veidošana nesaņem pietiekamu atbalstu no varas (valsts un pašvaldībām). Netiek veidota un izplatīta zinātniska ētika, turpinās baznīcas ietekme. Rezultātā nabadzīgie iedzīvotāji nespēj pietiekami izprast situāciju un atrast līdzekļus savu interešu aizstāvībai un sava stāvokļa uzlabošanai, nonāk nedraudzīgas, bagāto kundzību uzturošas ideoloģijas varā.
2. Problēmas pastāvēšanas apstiprinājums
Netiek pildīti likumi par augstākās izglītības un zinātnes finansēšanu. Nav valsts atbalsta filozofijas, mākslas un humanitāro zinātņu iesaistīšanai ideoloģijas veidošanā.
Latvija ir divkopienu valsts, integrācija neefektīva, tiek uzturēta spriedze starp etniskajām grupām.
Kopš neatkarības iegūšanas emigrējuši vismaz 600 000 LR iedzīvotāju.
Brīvais tirgus iznīcinājis nozīmīgu vietējās ražošanas daļu (cukura rūpniecību, radioelektroniku, …).
Nabadzība pieaug, nevienlīdzība (Džini indekss), netaisnība, ēnu ekonomika nepieļaujami lieli.
Neuzticība varai un politiskajām partijām pieaug, nabadzīgo iedzīvotāju līdzdalība politikā samazinās, neapmierinātība ar dzīvi kopumā un sašutums par varu palielinās.
3.Risinājuma pamatprincipi
Valsts un etnosa ilgtspējīgas attīstības nepieciešamais nosacījums ir vienota ideoloģija, kuru veido ar mākslas un filozofijas palīdzību, izmantojot kultūru, izglītību un reliģiju kā līdzekļus, instrumentus.
Cilvēka cienīgas dzīves nodrošināšanai nepieciešamie un pietiekamie nosacījumi ir visu galveno vajadzību (aprakstītu kā A.Maslova “piramīda”) apmierināšana. Galvenie ceļi, par kuriem jārūpējas politiķiem, valsts pārvaldei, ieskaitot pašvaldības, ir sekojošie
1)Fizioloģiskās vajadzības – garantētā minimālā patēriņa iespēju un pajumtes nodrošināšana (galvenokārt pašvaldību īstenota).
2)Drošība – individualizētas aprūpes garantijas (ģimeņu veselība un sociālā drošība) un solidāras savstarpējas palīdzības un atbalsta organizēšana (kaimiņu, vietējo kopienu, kolēģu darbā, ).
3)Piederība – kultūras un izglītības mūža garumā (visām paaudzēm) nodrošināšana (lokāli, pašvaldībās), iesaistes kopīgos pasākumos organizēšana.
4)Atzīšana – nodrošināta informācijas apmaiņa, iespēja piedalīties kultūras un radošos pasākumos, savstarpēji iepazīt rezultātus, sasniegumus un veidot sadarbību.
5)Pašrealizācija – nodrošinātas iespējas līdzdarbībai kultūras un radošos pasākumos, izpratnes par zinātni, mākslu, filozofiju veicināšana, personīga iesaiste zinātnes un mākslas rezultātu tapšanā un izmantošanā, ideoloģijas un filozofijas atziņu kopainas veidošanā.
6)Transcendence – iespējas un stimuli personīgi iekļauties pasaules kopainā, ņemt līdzdalību savas vietējās kopienas, reģiona, valsts un visas pasaules procesos, pievienojot personīgu ieguldījumu.
Galvenie līdzekļi vajadzību apmierināšanai:
A)Visus sabiedrības locekļus vienojošas ideoloģijas veidošana un izplatīšana ar valsts un pašvaldību atbalstu, kas nodrošinot tikumību, solidaritāti, taisnīgumu, savstarpēju uzticību visos līmeņos.
B)Lokalizēta ekonomika, kura balstās uz vietējo ražošanu un patēriņu, maksimāli vienkāršotu savstarpējo norēķinu un solidāras savstarpējas sadarbības un palīdzības izmantošanu, noteicošo lomu piešķirot pašvaldību un nacionālās valsts kontrolē esošiem vietējiem ražošanas uzņēmumiem un finanšu organizācijām un izmantojot lokālās ekonomikas politisku aizsardzību (protekcionismu).
Sabiedrībai (tautsaimniecībai) nepieciešams līdzsvars (harmonija) starp mieru (kopainas uzturēšanu, jēgas (dzīvei) izpratni un pastāvēšanas pilnveidi) un kustību (pārvērtībām, iespēju un attīstības meklējumiem) kā pretsvars (atrisinājums) ekspansijai, neierobežotas izaugsmes izaicinājumam.
Zinātnes uzdevumi ir nepārtraukti papildināt zināšanas par pasauli (ieskaitot cilvēku un sabiedrību), apkopojot faktus un eksperimentus, pilnveidot un papildināt esošo pasaules, cilvēka un sabiedrības modeļu un teoriju kopu, neapstājoties pretrunu un neatbilstību dēļ, bet cenšoties meklēt ceļus loģisko pretrunu modeļu un teoriju kopā novēršanai, un meklēt praktiskus pielietojumus iegūtajām zināšanām.
Filozofijas uzdevums ir uzlabot pasaules, cilvēka un sabiedrības izpratni, apvienojot dažādus zinātnē iegūtos modeļus un teorijas, īstenības aprakstus vienotā sistēmā, novēršot loģiskās pretrunas un izmantojot savstarpēji papildinošus modeļus pilnīgākam īstenības aprakstam, un izveidot plaši saprotamus un sabiedrībai pieejamus uzskatu un ideju sistēmas variantus praktiskai pielietošanai ideoloģijas un tikumības veidošanā un morāles pamatošanā.
Mākslas galvenais uzdevums ir zinātnes un filozofijas izveidoto ideju un uzskatu sistēmu izplatīt sabiedrībā, uzturot un pilnveidojot ideoloģiju.
Mākslas iespēju un izmantojamo instrumentu pilnveidei un attīstībai jāmeklē un jāveido arvien jaunas metodes un līdzekļi zinātnes un filozofijas iegūto modeļu un teoriju iekļaušanai kopējā sistēmā ideoloģijas veidošanai.
Reliģiju jāizmanto kā sabiedrības sociālās struktūras stabilizācijas līdzekli tur, kur filozofija un māksla vēl nav pietiekami efektīvas.
Politikas (valsts un pašvaldību) pienākums ir rūpētie par visu cilvēka (sabiedrības) vajadzību apmierināšanu, neaprobežojoties ar fizioloģiskajām vajadzībām un drošību (pietiekami “labklājības valstij” (liberāli kapitālistiskā izpratnē)).
4.Ilgtspējīgas attīstības līdzekļi
Ideoloģija (izpratne par kārtību un tās uzturēšanu – tradīcijas, mīti, uzticība, ticība un tās biežākā izpausme - reliģija) ir nepieciešama sabiedrības pastāvēšanai. Valodas un Ticības (“reliģijas”) rašanās ir lielu grupu (N>73) pastāvēšanas nosacījums.
(Tempļu (megalītu) celtniecība kā “tautas” veidošanās “paņēmiens”.)
Māksla, ideoloģija (mīti un ticība) tiek izmantoti zināšanu, prasmju, attieksmju (kārtības) uzturēšanai.
Ideoloģijai visos tās veidos (maģija, reliģija, filozofija) jānodrošina sociālo stabilitāti un vienotību, jāatbalsta tikumību un radošumu.
Reliģija (un tās paveidi – maģija un mīti) un filozofija ir ideoloģijas kā sabiedrības (vai tās daļas) vienotību nodrošinošu uzskatu (modeļu un teoriju) kopums.
Reliģija:
satur nemainīgus apgalvojumus (“mūžīgas” patiesības), tātad ir dogmātiska (satur aktuālas bezgalības – laikā (pieļauj (“mūžīgus” objektus un/vai mūžīgi pareizus apgalvojumus)) un/vai telpā (bezgalīgi mazus un/vai bezgalīgi lielus (tālus) objektus); pieļauj bezgalīgu informāciju (absolūtu “gudrību”, zināšanas “par visu”);
kā “pierādījumus” izmanto subjektīvas liecības, grūti pārbaudāmus “stāstus”;
pieļauj loģiskas pretrunas uzskatu un notikumu izklāstā.
ir saistīta ar noteiktu organizatorisku struktūru (baznīcu, sektu, kultu, tradīciju utt.) un sekotāju grupu, līdzdalība kurā tiek fiksēta;
izmanto mākslu (rituālus) satura paziņošanai (tālāk nodošanai).
Filozofija:
kā izejas materiālu izmanto objektīvu informāciju;
veido saskaņotu uzskatu (modeļu un teoriju) sistēmu, bez loģiskām pretrunām (uzskatu un notikumu izklāstā).
nav vajadzīga organizēta aizstāvju grupa;
nav vajadzīga māksla satura izklāstam.
Zinātniska filozofija:
nesatur absolūtus, nemainīgus apgalvojumus (pieļauj modeļu un teoriju (“patiesību”) falsifikāciju, tātad nav dogmātiska (nepieprasa bezgalīgi lielu vai mazu objektu aktuālu eksistenci;
kā izejas materiālu izmanto objektīvu (pārbaudāmu) informāciju, faktus un novērojumus, ar zinātniskām metodēm iegūtas ziņas;
veido saskaņotu uzskatu (modeļu un teoriju) sistēmu, bez loģiskām pretrunām (uzskatu un notikumu izklāstā).
nav vajadzīga ar konkrēto filozofisko sistēmu saistīta organizēta aizstāvju un sekotāju grupa;
nav vajadzīga māksla (rituāli) satura paziņošanai (tālāk nodošanai) (parasti tiek izklāstīta kā “stāsts” (teksts)).
5.Uz ilgtspējīgu attīstību orientētas ideoloģijas projekta skice
5.1.Sabiedrības uzbūves kopainas daļa
Varas avots ir daba un vēsture (evolūcija). Kārtība, kas mūs vada ir mūsu pašu un mūsu senču pagātnes (evolūcijas procesa) veidota.
Cilvēks ir pakļauts dabas likumu nepārvaramai varai (force majeure) un iekļaujas notikumu nepārtrauktā riņķojumā, kurā spontāna simetrijas zaudēšana (SSZ) rada neatgriezeniskus notikumus un izpaužas kā laika ritums. Nepārtraukta atkārtošanās pārvēršas attīstībā, ja izdzīvo vairoties spējīgas nejaušās novirzes. (Atkārtošanās (laiks!) ļauj nostiprināt labvēlīgu nejaušību (“pieredzi”), mainīt “ceļu”, nākotnes veidolu.)
Mijiedarbībā ar vidi izveidotos cilvēku rīcības modeļus veido, šķiro un virza emocijas, kuras caur nejaušībām īsteno izdzīvošanai pielāgotās likumības. No anarhijas haosa radītās kārtības uzturēšanai vajadzīgās varas pamati sakņojas mūsu zemapziņā kā dabas likumu nepārvaramā vara. Nejaušo noviržu no likumsakarībām kopa parādās kā objektīvi ierobežota subjektīva brīvība.
Mums dotajā galīgajā laikā bezgalība ir tikai domājama, potenciāla robeža laikā un telpā, tāpat kā mūsu iedomājamās absolūtās zināšanas.
Cilvēku rīcībā dabas likumi parādās pamazām un top redzami kā dabas vara. Indivīdi, savstarpēji mijiedarbojoties, cenšas īstenot kādu no dabas likumu dotajām iespējām. No iespēju daudzveidības (haosa) tiek radīta pašsaskaņota kārtība, kuru jāizskaidro un jāsargā ideoloģijai (uzticībai, mītiem, tradīcijām, filozofijai (“augstākai” varai (valdniekam vai tā “tēlam”))).
[No spēles nevar izstāties - absolūtā nulle (miers) nav sasniedzama. [3.termodinamikas likums]]
Brālības spēks vairo drošību, stiprina mieru, pārvarot negadījumus un nejaušības.
Nejaušības notikumu gaitā ir nenovēršamas, bet to radītās grūtības mazinās ar kopīgu pretdarbību, solidaritāti. Savstarpēja palīdzība, brālība rada nejaušību seku pārvarēšanas spēju, izdzīvošanas spēku. Uzticība brālībai sakņojas taisnīgumā.
Izpratne par taisnīgumu un uzticību ir civilizācijas eksistences nosacījumi.
Taisnīgums ir saņemto labumu attiecības vienādība ar nopelnu attiecību.
Slava (atzīšana) un vara arī ir labumi.
Intelektuālas pūles (ne tikai fiziskas), uz kopēju labumu vērsti nodomi arī ir nopelni.
(Evaņģēlijs: Atalgojums vienāds visiem darbiniekiem, neatkarīgi no darba sākuma laika (vīna kalnā)).
Uzticība (“svešu” modeļu pārņemšana bez pārbaudes) ir ticība 3 galvenajās izpausmēs (Kārtība; Rīcība; Pārvalde vai Daba; Darbs; Vara):
a)Pasaules izkārtojums no radīšanas līdz bojā ejai un cilvēka vieta pasaulē (no dzimšanas līdz nāvei);
b)Ikdienas rīcības (“apzinātās”) zināšana un dzīves kārtības pamatojums, darbs un svētki;
c)Taisnīguma un kārtības ievērošanas nepieciešamība, varas, goda, cieņas pamats.
[Nekārtība (haoss) aug vienmēr– neizšķirts nav iespējams. [2.termodinamikas likums]
Katram fermionam sava vieta. [Pauli princips]]
Brīvība ļauj ieraudzīt pasaules kārtības nepārvaramo varu.
Brīvība un atbildība īstenojas, sekojot brālīgi vienojoties atzītai kārtībai attiecībās starp brīvām un vienlīdzīgām personām. Pašsaskaņotā kārtībā katrs rūpējas par visiem citiem un katrs saņem no citiem tam vajadzīgo atbalstu, atzinību un palīdzību. Dīvainām novirzēm vienmēr tiek meklēta vieta iekļaušanai kārtības īstenošanā un uzlabošanā. Īpašuma tiesības un saistības tiek nosacītas brīvi vienojoties, kā viens no atbalstāmiem kārtības un līgumu veidiem.
Uzticību kopīgi (demokrātiski) iedibinātai un, kopīgi apspriežoties, maināmai kārtībai saglabā un uztur kopīgi atzīta (demokrātiska) sekošana pasaules kārtībai. Pār visiem valdoša pasaules kārtības vara, ārpus personām stāvoša un taisnīga, parādās kā valdnieks - soģis. Uzticība varai sakņojas brālībā.
Sargājot robežas, politika (“augstākā vara”) nodrošina gribas brīvību (samierina kārtības likumus ar brīvības robežām).
Varas pārstāvji (soģi) taisnīgi, izmantojot ticamu informāciju (“patiesas liecības”), novērš strīdus, konfliktus maksimāli pārvēršot attīstībā, apturot vardarbību un uzturot savstarpēju cieņu. Taisnīgums balstās uz pasaules kārtību, dabu un cieņu. Vara atbrīvo kārtībai pakļautos no patvaļas, “ārstē” no novirzēm, atklāj pasaules izkārtojumu. Vara var būt virtuāla, ja cieņa pret varu ir reāla. Varas pamats ir dabas likumu un cilvēku attiecību izpratne (pasaules gaitas nenovēršamība). Varas īstenotājs ir valsts pārvalde, kurā nozīmīga ir pašvaldība un tikumības diktēta paškontrole.
[Okamas asmens atraisa Gordija mezglu labāk par Damokla zobenu.]
Atbalstot dažādību, vara dod ceļu brīvībai.
Brīvība ir apzināta izvēle. Katram ir tiesības uz atšķirību, dažādību, gribas brīvību, bet katram ir atbildība par notiekošo. Rīcības brīvība pastāv robežās, kurās varas sargātā kārtība turpina saglabāties.
Vara sargā dīvainību, derīgas novirzes no tradīcijas pārvēršot par jaunām robežām, atzīstamu brīvību. Nejaušu dažādību radītās sadursmes starp apbrīnu un nosodījumu, uzslavu un skaudību, atbalstu un bažām par netaisnīgumu vara aizvirza uz kārtības robežu paplašināšanu, novēršot dažādības draudus vienlīdzībai, taisnīgumam, brālībai.
{Uzvarēt nav iespējams (“Perpetuum mobile” nav iztaisāms) [1.termodinamikas likums]
Dzīvības monētai vērtību dod nāves zīmogs [Omars Haijams]}
Pasaules tēlu daudzveidīguma izgaismošanās ielīksmo prātu un mierina sirdi.
Dzīves pamatā ir kustība. Uz kustību virza prieks, kas pamatojas arvien jaunu zināšanu iegūšanā un rada pasaules tēlu saskaņu (harmoniju, “sfēru mūziku”). Kustību balsta miers. Prieku līdzsvaro bauda, kas liek veidot saskaņu ar pasauli, glabāt sasniegto.
Dabas likumos sakņoto un ārēji (objektīvi) mums “uzspiesto” nepārvaramo virzību uz ilgtspējīgu attīstību dabas dotais saprāts saskaņo ar iekšēji (subjektīvi) dotajām pretrunīgajām tieksmēm:
a) izjust prieku par kustību, par arvien jauniem sasniegumiem, attīstību; un
b) izjust baudu par mieru, par līdzsvaru, par ilgtspēju noteicošo apmierinājumu ar sasniegto.
5.2.Tautsaimniecības kopainas skice
(Viedoklis par saimniekošanu: Kā pareizi saimniekot? Vispirms – kāpēc? Un vai “zvaigznes” kādam vajag?)
“Es domāju, ka pasaulē,
Nav prātīgs it nekas …
Jo vēders dievs visaugstākais.”
[Ed.Veidenbaums]
Cilvēku virza sapņi, cerības, tieksme izzināt, tieksme “uz augšu” (“Tā dailes un zinātnes diženā pils” [V.Plūdons]). Bet, velk “pie zemes”, vilina pārticība, atpūta, greznība, aizsedzot skatu uz “zvaigžņu gaitām”: “Zīdā un samtā tev ietērpšu, māt.” [V.Plūdons]
“Vai gan nav grūtāk galvu lauzīt, Nekā trallinot akmeņus dauzīt?” [Rainis]
Un kas tad ir vieglāk, kas ir laime? (Kopš 20.gs. sākuma atbilde kļuvusi neskaidrāka. Visu mūžu atpūsties vairs neliekas laimes kalngals.)
Kārlis Balodis jau 19.gs. beigās pierādīja, ka apmēram 20% dzīves ražojot (“kalpojot vēderam”), var pārējo laiku atpūsties vai “skatīties zvaigznēs”. Tagad pietiktu ar 10% vai pat 5% dzīves, lai saražotu sev un citiem iztikšanai. Bet aina ir pavisam citāda. Kāpēc?
Brīvais tirgus dod brīvību katram, bet “katram, kam ir (pieaugums), dos, bet kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.” (Lūkas 19-26). Saimnieki, bagātie, izmantojot kalpus, ražo bez apstājas, vairāk, nekā pašiem vajag. Pārpalikumu izmanto, lai arvien bez apstājas palielinātu savu varu un ietekmi. Bagātais aizdod “labumus”, pretī saņemot saistības, paverdzina aizdevuma saņēmēju.
Kā panākt, lai kāds sāktu aizņemties? Radīt viltus vajadzības, skaudību, vēlēšanos “dzīvot labāk, cienīgāk”.
Augļotājs kļūst par “pasaules pavēlnieku”. (Bībelē augļošana aizliegta (Vecajā Derībā gan tikai attiecībā uz savējiem (jūdiem)).
Vienīgā Bībelē aprakstītā Kristus īstenotā vardarbība – tirgotāju padzīšana no tempļa (visu tirgotāju!!!).
Brīvais tirgus dod iespēju brīvā konkurencē iznīcināt konkurentu – vājāko (kā tas aprakstīts jau Bībelē). Kad konkurents pārstāj ražot, uzvarējušais “labdaris” daļu savas liekās produkcijas var “uzdāvināt” bez savas ražošanas palikušajam. (Tā, piemēram, Latvijai vispirms atņēma cukura ražošanu (un daudz ko citu), bet pēc tam sāka piešķirt palīdzību – it kā attīstībai, bet faktiski izdzīvošanai. Izmantojot ESF un visādas citas dāvanas “tautai” (fondus, pabalstus, projektus utml.) atkal tiekam pie cukura un cita vajadzīgā, bet jau uz parāda vai saņemot kā dāvanu.)
Ražošanas pārvaldītāji koncentrē ražošanu globālos monopolistiskos kompleksos, kurus pārvalda ar finanšu instrumentiem un speciāli izveidotu sarežģītu līgumu, noteikumu, standartu un kritēriju tīklu. Noteikumi un finanšu sistēma tiek aizsargāta no sistēmai “svešo” (vienkāršo cilvēku) iejaukšanās, palielinot sarežģītību līdz “svešajam” (ārpus sistēmas izmestajam) nesaprotamam līmenim. Šī aizsardzība tiek rūpīga maskēta ar saukļiem par atklātību un caurspīdīgumu, bet ik pa brīdim (vajadzīgajā momentā) parādās atklātību “aizvietojošie” komercnoslēpumi, “personīgās dzīves” aizsardzība, konfidencialitāte un galvenās sviras tiek rūpīgi nomaskētas. Rezultātā ir:
(1) “saimnieku” (īpašnieku, finansistu) grupa, kas aizkulisēs pieņem savus lēmumus, par kuriem nevienam neatskaitās;
ir (2) tehnokrātu un strādnieku grupa, kura “saimnieku” izvēlētajās vietās (valstīs) un laikos, pēc noteiktajiem standartiem saražo un sadala galveno daļu visu produktu un arī lielāko daļu pakalpojumu;
ir (3) saimnieku pārstāvji politikā, medijos, sabiedrībā, kultūrā, kuri rada un uztur postmoderno, “brīvo”, globālo gaisotni, apslāpējot un nospiežot nevēlamu kritiku un novirzes no globālisma;
ir (4) arvien pieaugošs daudzums nabadzīgo, “lieko” cilvēku (valstu), kuru spēja kaut ko radīt vairs nav vajadzīga “saimniekiem” un viņu padevīgajiem kalpiem, jo saražots jau ir pietiekami.
Šos “liekos” jātur paklausībā, uzspiežot pseidovērtības – brīvība bez atbildības un robežām, atklātība bez reālas pieejas lemšanai, vienlīdzība “iespējās” būt brīvam (no atbildības), uzticība vairākuma varai, aiz kuras maskējas “saimnieki”, globālisms, kuram “tēvija ir tur, kur labi”. “Saimnieki” izmanto “savus” strādniekus, lai saražotu produkciju “visiem” un izspiestu citus no “brīvā” tirgus, piespiežot bezgalīgi aizņemties saražoto, pakļaujot parādniekus finansiāli un garīgi (kā dzīvei nepiemērotus, ražot nespējīgus). “Saimnieku” kalpi – finansisti, politiķi, žurnālisti, ierēdņi skalda un valda, sadala valstis un tautas sīkās postmodernās, neatkarīgās, “brīvās” grupās un grupiņās, kuras cīnās par pabalstiem, projektiem, kredītiem.
Ko darīt? Jāatgriežas pie patiesas brālības, pie lokālas ražošanas un patērēšanas, pie lokālas kultūras un patriotisma – savas mājas, sava novada, savas valsts.
Jāsamazina naudas vara. Nauda ir maiņas instruments un tai nav jābūt uzkrāšanas un uzkundzēšanās instrumentam. Kapitāls, sevišķi virtuālais ir jāierobežo un jāpakļauj valstij.
Lēmumi jāpieņem maksimāli tuvu izpildītājiem. Pamatvara jādod pašvaldībām, deleģējot valstij tikai nepieciešamo (infrastruktūra (ceļi, sakari utt.), attiecības ar kaimiņvalstīm, daļa no zinātnes un mākslas).