«Pastāvēs, kas pārvērtīsies!»

/Rainis/

Pilnībā piekrītu profesores Guntas Ancānes uzskatiem par obligātās literatūras un skolā izmantojamo mākslas darbu kopumā izvēles lielo nozīmi. Skolotājas Ratinīkas demonstrētā mākslas lomas neizpratne un nezināšana uzskatāmi parāda, ka mākslas darbu izmantošanas principi izglītībā ir plaši jāskaidro pedagogiem, politiķiem un visai sabiedrībai.

Jāsaprot un jāizmanto profesores Guntas Ancānes citēto kultūras socioloģes Dagmāras Beitneres-Le Gallas principu: “Literatūra veido kultūras telpu, kuru cilvēki pēc tam apdzīvo”. Mākslas galvenais uzdevums ir veidot mūsu dzīvi, mūsu vērtības, tikumus. Morāle paliks formāla, nedzīva, ja netiks pārveidota par katra cilvēka tikumību, iekšējo likumu ar mākslas palīdzību.
Dzīve mainās un arī mākslai arvien jāmeklē jauni ceļi, tādēļ nepieciešama mākslinieka brīvība radīt un mūsu (sabiedrības, tautas) brīvība iepazīties ar mākslinieka darba rezultātu, bet ar diviem robežu nosacījumiem.
1)Jānovelk robeža starp mākslu un vardarbības sludināšanu gan pret citiem (terors, laupīšana utml.), gan pret sevi (pašnāvības, narkomānija utt), aizliedzot vardarbības sludināšanu.
2)Jānovelk robeža starp: a)eksperimentālo mākslu, kura ir pēc iespējas brīva; un b)tautas eksistenci, dzīves jēgu, vērtības un tikumību veidojošo mākslu (“pielietojamo” mākslu), kuru atbalsta, nodrošina ar resursiem un vada sabiedrība ar savu oficiālo (valsts un pašvaldību) un neoficiālo (sabiedrisko, nevalstisko) institūciju palīdzību.
Risinot jautājumu par otro robežu, jāņem vērā, ka atbalsts un vadība vajadzīgi gan eksperimentālajai (“brīvajai”) mākslai, gan “pielietojamajai” mākslai, bet pieejas ir dažādas. Aptuveni eksperimentālo mākslu var pielīdzināt fundamentālajai zinātnei, bet pielietojamo mākslu – inženierzinātnei.
Valsts atbalstītās izglītības sistēmas uzdevums ir atlasīt no visiem pieejamiem mākslas darbiem tos, kuri atbilst tautas eksistences un attīstības nodrošināšanas uzdevumu pildīšanai, vērtību un tikumības veidošanai. Ja šādu mākslas darbu nepietiek, visiem iespējamiem veidiem ir jāatbalsta to radīšana, ieskaitot tiešu valsts finansēšanu. Kā to atzīmē profesore Gunta Ancāne, ļoti liela nozīme ir patriotisku māksla filmu radīšanai, kur bez valsts atbalsta un tieša valsts pasūtījuma iztikt grūti.

Patriotisma veidošanas uzdevums vienmēr ir bijis svarīgs jebkurai tautai, bet tagad tas ir kļuvis par galveno Latvijas skolām. Bez mērķa viss kļūst neinteresants, mazsvarīgs. Vienojošais mērķis skolai, ģimenei, tautai ir sava māja, sava zeme, sava valsts. Sadarbība, draudzība, savas vietas pasaulē zināšana un kopšana, nevis sacensība, rada saistību ar pasauli un interesi par pasaules uzbūvi, par zināšanām. Sacensība ir tikai līdzeklis sadarbības iedzīvināšanai, nevis mērķis. Zināšanas par sevi un apkārtni, kopīgi iegūtas un uzturētas, nevis uzvaras un vara, ir lielākā bagātība.
Jārada interesi par pasauli, saglabājot vēlmi atgriezties mājās. Ceļot pa pasauli, iepazīties ar svešām vietām, uzzināt kas notiek, izprast lietu būtību vajadzētu, lai, atgriežoties mājās, izmantotu zināšanas savas mājas un savas dzīves uzlabošanai, nevis lai sameklētu pašu labāko vietu dzīvei kaut kur pasaulē. Šādas nostājas veidošanai prasmīgs skolotājs var veiksmīgi izmantot “Sprīdīti”. Atgriezties mājās ir liela pozitīva vērtība, neskatoties uz profesores Guntas Ancānes šaubām, sevišķi ja šī vērtība ir sasaistīta ar māju un sevis attīstības, maiņas, izaugsmes vērtību.

Latvijas pedagoģijas zinātne un jo sevišķi praktizējošie pedagogi nenovērtē mākslas darbu ietekmes uz tautas dzīvi nozīmi. Nedrīkst atstāt pašplūsmā mākslas izmantošanu izglītībā, tai skaitā obligātās literatūras izvēli. Darbu, kuru ir uzsākusi profesore Gunta Ancāne, jāizvērš daudz plašāk, izstrādājot mākslas darbu atlases, izmantošanas un pasūtīšanas principus sabiedrības mērķu sasniegšanai.