Ko slēpj labējie, kad runā par vēsturi.

J. Petersa 1988.g. priekšraksts A. Čaka grāmatai „Mūžības skārtie”  sākās ar teikumu: ”Vēsture ir tāda, kāda tā ir. Atšķirīgi ir tikai vēsturnieki”

V. Avotiņš NRA 2009.g.2. septembris
„Vēsturnieku pamatmasa nav vēsturnieki, bet politiskie spekulanti, kas tiecās uzturēt aktuālās politikas (ne nācijas) konjunktūrai svarīgus (kara uztveres) mītus  vai izdabāt tiem”
Un šie mūsdienu valdošos vēsturniekus raksturojušie izteicieni liek saprast seno sentenci „Tautai, kura nezin savu vēsturi, nav nākotnes”- vai tā neatspoguļojās šodienas „dižķibelē”?
Tāpēc mēģināšu meklēt citu, patieso, skatu uz vēsturi, jo latviešu tauta ir cienīga saņemt citu nākotni.   No manas puses tā nav nekāda lielība, bet meklējums.

 Vispirms netiek stāstīts,  ka 20 . gadsimtā sākumā kad brieda I. Pasaules karš, sociāldemokrāti bija galvenais pretkara spēks.  II. Internacionāles trijos (3) kongresos –Štutgartes -1907g. , Kopenhāgenas – 1910.g. un ārkārtas- Bāzeles  kongresā 1912.g. tika pieņemtas pretkara rezolūcijas, kas paredzēja konkrētu strādnieku šķiras pret rīcību briestošajam karam.  Bāzeles kongresa rezolūcijā ir teikts: „Lai valdības labi iegaumē, ka pie Eiropas mūsdienu stāvokļa un strādnieku aprindu prāta noskaņojuma, viņi nevarēs izraisīt karu , nepakļaudams briesmām paši sevi.

Proletārieši uzskata par noziegumu šaut vienam uz otru lai palielinātu kapitālistu peļņu( kapitālistu peļņas palielināšanas labad) , vai apmierinātu dinastiju godkāri, vai lai balstītu diplomātu slepenos līgumus.”

  Karu izraisīja to valstu valdības, kas lepojās ar simts gadu „demokrātijas” pieredzi .  Karš bija par koloniju pārdali, par ietekmēs sfēru pārdalīšanu, atbilstoši dažādu valstu dažādi izaugušajam ekonomiskajam potenciālam. Šajā karā tika izmantoti visbarbariskākie cilvēku iznīcināšanas līdzekļi , kas uz to brīdi bija izgudroti- indīgās gāzes,  tanki un lidmašīnas. Bojā aizgāja miljoni cilvēku,  miljoni sakropļoto , izpostītas viņu mājās un visvairāk cieta nabadzīgākie. 

Un vienīgais politiskais spēks, kas apzinājās kara postošās sekas un  organizēti tam pretojās, bija vairāku valstu sociāldemokrātiskās partijas. Bija jau arī atsevišķie pacifisti.

 Bet karam sākoties, jāsaka godīgi, ne visas sociāldemokrātiskās partijas prata nostāties pret savu valstu bagātnieku izvērsto „patriotisko” propagandu.  

Konkrēti par situāciju   ko atnesa  karš tagadējās Latvijas teritorijas iedzīvotājiem.:
1. Vairāk nekā puse no iedzīvotājiem bija spiesta pamest savas dzīves vietas, savu iedzīvi, mājlopus lai aizbrauktu tūkstošiem km tālu uz austrumiem, pat līdz Vladivostokai. Tika izputinātas ģimenes, pazuda bērni, pazuda sakari starp ģimenes locekļiem.   

2. Frontes līnijai pārvietojoties no dienvidiem, tā  sasniedza Latvijas teritorijas šķērsgriezuma garāko stāvokli. Zināms , kas notiek ar iedzīvotāju iedzīvi frontes apstākļos. Kaut cik līdzīgā situācija bija tikai beļģu tautai.

Šai sakarā gribu pieminēt šodienas noskaņu par tā laiku notikumiem.  Uz Latvijas Radio 2010,.g. 6. janvāra  „Ķrustpunkti”  radījumu piezvanīja viens klausītājs un pieprasīja saukt pie atbildības filmas ”Rīgas  sargi” veidotājus par nacionālā naida kurināšanu, skaļi atskaņojot saukļi „Sitīsim tos fričus.”.
Bet šīs filmas autori ļoti precīzi atspoguļoja to naidu , kas bija tautā pret iebrucējiem un vācu muižniekiem, tai brīdī, kad tika veidoti latviešu strēlnieku pulki, un kad tie gāja Ziemassvētku kaujās, ar saukli „Atbrīvosim Kurzemi !”. Krita 9000 strēlnieku, daudzi savainoti.  Bet pēc šīm kaujām strēlnieku apziņā notika būtiskas izmaiņas,. Strēlnieku vairākums saprata, ka tas nav viņu karš. Un nav pareizi liet asinis,  aizstāvot carisma režīmu.

Streļķu sociālais stāvoklis, dabiski,  vairākums - strādnieki un kalpi . Un saprotams, ka 1917.gadā  Krievijas rietumu frontē masveida sākās šo streļķu brāļošanās ar vācu zaldātiem. 1918.gada un 1919. gadā Liepājas jaunievēlētais mērs sociāldemokrāts A. Buševics  ar vācu sociāldemokrātu zaldātu komiteju organizēja vairākas kopīgas akcijas.  Viss tas veicināja kara izbeigšanu. Kārtējais vēstures paradokss, kad liela cilvēku kopa maina savu nostāju uz citu.  

Mūsu tautai pasaules  slavu un brīvību nesuši strēlnieki-savā poēmā „Mūžības skārtie”,  raksta A. Čaks. Nevar viņam nepiekrist un nevar ļaut labējiem tos noniecināt.

 Nav taisnība Grūtupa kungam un Co, kas apgalvo, kā Pirmās Republikas valsts bija jaunā demokrātija, tauta bija maz politiski pieredzējusi. Nav taisnība. Mūsu tautas vairākums guva pamatīgu politisko rūdījumu 1905. g. notikumos, I pasaules kara tautu politiski izglītojošos apstākļos, 1917. -1919.g. politisko pārvērtību laikos, kas  līdzinās citu tautu simtgadu demokrātijas attīstībai. Darba ņēmēji  labi apzinājās savu sociālo stāvokli  un prata atšķirt visādu tautisko labumu solītājus no reālo darbu darītājiem.  Par to liecina tas lielais atbalsts  sociāldemokrātiem visos pirmās Republikas gados –ap 40% pirmās vēlēšanās Satversmes sapulces un visas  4 Saeimas vēlēšanas vislielākais atbalsts. Rietumeiropā tāds pats atbalsts sociāldemokrātiem ir tikai pēc II pasaules kara. Tad nekādi  mutes bajāri -krristovski vai dobeļi- negūtu atbalstu. Tad nebija  tā, ka ir tagad, kad nabagi balso par labējiem. Šis paradokss velkas jau divdesmit gadus.

 Lūk, kā par tiem laikiem  liecina zviedru vēsturnieks Alans Palmers savā grāmatā „Baltijas valstu un tautu vēsture” 323. lpp.: „Latvijas parlamentārieši no 1920. līdz 1930. gadu sākumam izveidoja vidēji 204 likumus gadā , viņu kaimiņi daudz neatpalika. Latvija ieguva cieņu ar savām sociālo garantiju programmām un – līdzīgi Igaunijai – saņēma labvēlīgus ziņojumus no Starptautiskās strādnieku organizācijas saistībā ar progresīviem noteikumiem darbam rūpnīcās: nedrīkstēja nodarbināt bērnus, pamatā bija astoņu stundu darba diena, tika sniegtas labas iespējas iegūt tālāko izglītību. Liberāli un sociāldemokrāti jaunpienācējas no Baltijas optimistiski sveica kā „demokrātijas paraugus”. 
Maldīga informācija  valda arī par Pirmās Republikas Saeimu. Tā bijusi kašķīga sadrumstalota, lemt nespējīga. Tas, ka katra viena simtdaļa no vēlētajiem varēja gūt savu priekšstāvi Saeimā, tas, ka Saeimā varētu būt pārstāvēti tik daudz dažādu viedokļu bija pluss, tikai tie deputāti neprata atrast vienojošos   lēmumus . Un tieši sociāldemokrāti rosināja ieviest 4% barjeru, kurai pretojās tieši K. Ulmanis  ar savu ZS, jo  tad zaudētu iespēju uzpirkt vieniniekus un divniekus, veidojot savas koalīcijas valdības. To labi apraksta V. Bastjānis savā grāmatā „Gala  sākums”(izdota 1966.g.), citējot K. Ulmaņa teikto: „Kurš vieninieks vai divnieks tad vairs balsos par mani, ja es piekritīšu viņu likvidācijai” Un V. Bastjāņa  1965. g. akcentētais: „.Un tagad visādi politiski demagogi un liekuļi vaino Satversmi un cildinoši attaisno  apvērsumu.”. Ulmaņa valdības veidošanas bija sistemātiskās „Jūrmalgeitas” un bija līdzīgas Rīgas Domes koalīcijai, ko veidoja LSDSP ar Kreitusu.      

Arī Otro pasaules karu izraisīja alkatīga un tuvredzīga valdošo valstu, sevišķi Anglijas un Francijas, valdību politika. Jau otrā dienā pēc Kompjienas pamiera ar Vāciju noslēgšanas, angļu  avīze „Observer” rakstīja , ka neizbēgama atriebība. Tajos laikos arvien lielāku atsaucību tautu masās guva prasība noslēgt mieru bez aneksijām un kontribucijām. Bet tā laika bagātie (valdošie)  bija pārāk alkatīgi un politiski tuvredzīgi.

Par to , tikai citiem vārdiem stāsta Bens Latkovskis (NRA 2010. 6. janvāris): „Trīsdesmito gadu krīze izraisīja  autoritārisma viļņa uzplūdus Eiropā , kas galu galā noveda pie Otrā pasaules kara. Taču šo karu drīzāk izraisīja Pirmā  pasaules kara sekas, tāpēc nevar runāt par ekonomiskās krīzes tiešo ietekmi uz pasaules karu izcelšanos”.

Pamiers un vēlāk noslēgtais t. s. Versaļas miera līgums  paredzēja veselu rindu Vāciju pazemojošo noteikumu : kontribūciju 11. miljardu $ ., teritorijas aneksiju, ierobežojumus sakariem ar Reinas  apgabalu, ierobežojumus bruņojuma  izveidei. Un tas vāciešiem , kas pirmo pasaules karu nobeidza , karojot tikai svešo valstu teritorijās.   Beidzoties I pasaules karam, pateicoties pārmaiņām , kas skāra pasauli, beidza savu eksistenci Vācijas lielmonarhija,  Par to  laikam tika sodīta vācu tauta. Vācu tauta izjuta pazemojumu  un tur, krīzes apstākļos,   auglīgu augsni guva klaji nacionālistiskie un revanšistiski lozungi, vainīgo meklēšana. Mūsdienu  Latvijā 2009.g. vēlēšanās, arī krīzes apstākļos lielu piekrišanu guva nacionālradikālā PS ar Krristovki priekšgalā. 

Un nacisms  izauga Vācijā , kas bija tautu  solidaritātes lozunga dzimtene, tā bija valsts, kur līdz tam nebija tādu akciju pret ebrejiem kas bija Francijā vai ” melno sotņu” izpildījuma Krievijā. Vajadzēja būt sātanam , kas varēja tā nozombēt vācu  tautas apziņu – bez lielās naudas tas nebija realizējams, lai tur rastos nacisma (nacionālsociālisma  un rasisma)  ideoloģija . Nacisma -XX gadsimta sērgas -galvenais pretinieks bija : „žīdīskais boļševisms”(skatiet viņu programmas).  Starp citu, ja ir skatīta izrāde  „Vectēvs”, tad šāds A. Hitlera  fans un  programmas piekritējs esot arī mūsdienu Latvijā.

 Ļoti pamācoša ir vadoņa A. Hitlera varas saņemšanas dinamika. Tā 1932.g. 31.jūlija reihstāga vēlēšanās nacionālsociālistiskā partija ( tālāk-nacisti)  saņēma 13.7 milj. balsu un  230 deputātus, sociāldemokrāti . –ap 8milj. un 133 deputātus, komunisti -5,3milj. balsu un 89 deputātus, tātad sociāldemokrāti un komunisti gandrīz tikpat kā nacisti un šī reihstāga  pirmo sēdi , kā vecākā deputāte, atklāja komuniste Klāra Cetkina, kura aicināja visus nacisma pretiniekus vienoties kopīgā cīņā pret tiem..  1932. gadā novembrī jaunas reihstāga vēlēšanas, kurās  sociāldemokrāti un komunisti saņem 221 deputāta vietu, bet nacisti- tikai 196.  Bet ... 1933. g 30. janvārī prezidents Hindenburgs ieceļ A. Hitleru par kancleru.  1933.g. 27. februārī notiek zināmā reihstāga dedzināšana, kurā apvaino komunistus. 1933.g. 5.martā atkal reihstāga vēlēšanas, kurā nacisti saņem 17 milj. balsu, sociāldemokrāti un komunisti 12 milj. balsu.  Un ... 14. martā tiek aizliegta komunistiskā partija un arestēti 18 tūkstoši tās biedru, 22.jūnijā aizliegta sociāldemokrātiskā partija un tās biedri tiek arestēti un nonāvēti.

Šo situāciju emocionāli apraksta mācītājs Martins Nemillers
„Kad nacisti ņēma ciet komunistus, es klusēju , jo es nebiju komunists, kad viņi  bāza cietumā  sociāldemokrātus, es klusēju, jo es nebiju sociāldemokrāts, tad kad ņēma ciet arodbiedrības biedrus, es neprotestēju, jo es taču nebiju arodbiedrības biedrs, kad viņi ņēma ciet ebrejus, es neprotestēju, jo es arī nebiju ebrejs, un tad, kad viņi atnāca, lai paņemtu mani ciet , tad vairs nebija kam protestēt”..
Kā būtu, ievirzījusies  Vācijas un visas pasaules vēsture, ja  sociāldemokrāti un komunisti toreiz būtu mācējuši apvienot savus spēkus? 

Notiek Japānas iebrukums Ķīnā, Mandžūrijā, Itālijas pulki ir  Abesīnijā, Vācijā -Austrijā.  Kā to vērtē to dienu aculiecinieks, sociāldemokrāts Klāvs Lorencs: „Likās , ka ar likteņa nenovēršamību mūsu planēta gāja pretim satricinošiem notikumiem. Šos notikumus būtu varējusi novērst starptautiskās sociālistiskās  kustības un visas pasaules progresīvo un demokrātisko spēku konsolidācija, savā apņēmībā nesalaužami cieta, vienota progresīvo spēku fronte. Šīs nesalaužamās vienības pamatos vajadzēja būt Padomju Savienības un Eiropas demokrātijas saliedētībai”. (Cik naivi un optimistiski, bet tāds viedoklis pastāvēja masveidīgi). 

K. Lorencs turpina
„Anglijas un Francijas pārstāvjus (Sarunās 1939.g ar PSRS) vēl vienmēr saistīja vecā koncepcija – nogludināt hitleriskajai Vācijai ceļu uz  austrumiem komunisma satriekšanai”.... „Ja  Ļitvinova  politika būtu varējusi nostādīt Padomju Savienību visas progresīvās cilvēces vadības centrā , mobilizējot nepārvaramus demokrātijas spēkus fašisma satriekšanai , to jau nevarēja teikt par Molotova- Staļina politiku.” Un tajā paša lpp. :”Par nožēlošanu, savu dziļi reakcionāro politiku Staļins pārnes tagad arī uz ārieni” Kāds sarūgtinājums, kāda vilšanās, kāda gandrīz bezcerība jaušama to dienu aculiecinieka  K. Lorenca izteikumos, ar visām tā laika cerībām un ilūzijām.

Tas drausmīgais staļinisma režīms visvairāk ķēra sociāldemokrātus un  var teikt dubultīgi, jo  vispirms tos apkarojot fiziski un ideoloģiski, un otrkārt- diskreditējot kreisās nostādnes, sociāli atbildīgas politikas nostādnes, tā ļaujot labējiem norādīt uz nostādņu „komunistisko” nekrietnumu. Kliedzošs piemērs tam ir labējo politiķu A. Kalvīša, G Bērziņa un pat V. Dombrovska   publiskie izteicieni, ka progresīva ienākuma nodokļa ieviešana  ir komunisms.

 Arī Padomju Savienībā palīkušie latviešu komunisti gandrīz visi tika represēti par to, ka bija  latvieši.
Ko II Pasaules karš nesa  Latvijai.

Atļaušos nocitēt ASV Itakas universitātes prof. Andreja Ezergaiļa (Rakstā „Mūsu vēstures neatbildētie jautājumi”) „Jaunajām paaudzēm ir vienmēr jauni uzdevumi un staigājamās takas. Bet arī vecajiem ir savi uzdevumi: par tiem ir retāk runāts. Pie mums šie vecās paaudzes uzdevumi liekās sevišķi kritiski . 1941/1942. .g. ap 100000 Latvijas pilsoņi tika noslepkavoti. Šīs slepkavības nav noklusējamas. Nav vērts izlikties , ka it kā tās nebūtu notikušas. Lielāku asins plūdu Latvijas vēsturē nav bijis. Divās dienās vien- 30. nov. un 8. dec. – nošāva Rumbulas priedēs 24 000 Latvijas pases nesējus. Tie gari jau tepat vien kaut kur apkārt lido. Viņi neapklusīs  un viņi nenorimsies, pirms šī slepkavība nebūs atrisināta, apzināta un dokumentēta.... ..Šeit arī varbūt nebūtu par lieku atgādināt, ka Krievijas revolūcijas sagatavošanas laikā šī gadsimta sākumā neviena tauta neienīda otru. Žīdi un krievi bija latviešu sabiedrotie. Ar tādu taktiku mēs gāzām caru. Par vistraģiskāko hitleriešu saukļu sēriju, kas vēl joprojām dzīvo starp mums , es vēl nemaz neesmu sācis runāt. Tā saistās ar masu slepkavībām mūsu zemē, kuru mērogs nav ne ar ko salīdzināms Latvijas vēsturē: ne Jāna Briesmīgā, ne Pētera Lielā karagājieni neizraisīja tādus asinsplūdus  kā Himlera vīri 1941. g.”   ..

A. Ezergailis...”.. Mēs dzīvojām internacionālā vidē, un mēs vien neesam spriedēji par savu likteni un savu pagātni. Lai arī cik nepatīkami tas būtu, mēs dzīvojām atklātā telpā, pašiem paslēpties vai lietas noklusēt vairs nav iespējams. Pasaules arhīvi ir pilni ar dokumentiem, kas runā par Latviju un latviešiem zem Hitlera zobena. Arhīvus nodedzināt mēs nevaram...    Cik saprotu, pēckara gados Vācijā un arī pirmajos Amerikas gados latviešu bēgļu starpā ir notikusi asa ideoloģiska cīna starp parlamentāriešiem – sociālistiem, pretestības kustības ļaudīm – un to otru, nedefinēto, „lielo”  partiju, kas šo cīnu uzvarēja. Tā „Lielā” partija nu mūs visus šos gadus ir pārstāvējusi. Viņi ir bijuši tie, kas uzsāka boikotus un visu šo klusēšanas līniju... Brīvas debates presē mums nav.... Vai tas nav dīvaini, ka visus šos 40 trimdas gadus mūsu presē nav parādījies neviens raksts, kas pat  vispārējās līnijās būtu aprakstījis šos 41. g  asinsplūdus Latvijā.” (Jaunā gaita , 1981, Nr. 169) 

Izzņai:  prof. A. Ezergailis ir minēts, kā vienīgais eksperts no latviešiem,  zviedru vēsturnieka Alana Palmera grāmatā: Baltijas jūras valstu un tautu vēsture”:

Manuprāt,   šīs profesora A. Ezergaiļa izteiktas domas skan ļoti, ļoti aktuāli . Viņas nekādi neattaisno 14. jūnija un 25. marta noziegumus.   Bet.... parāda, ka „baiga  gada” nosaukuma ieviešana no nacistu propagandas bija vajadzīga, lai piesegtu daudz lielāka mēroga slepkavības un slepkavām dotu morālo attaisnojumu viņu rīcībai.     Atvainojos par tik garu citātu, bet man pašam likās viss teiktais aktuāls, sevišķi tagad, kad nesen 2009.g novembrī,  mēs atzīmējām Lipkes muzeja izveidošanu. Bija iemesls akcentēt , kā šīm zvērībām daudzi latvieši pretojās un  minēt nacisma upuru skaitli(Prof. A. Ezergaiļa nosauktos), bet  drukātos masu mēdijos tas netika publiskots, izņemot A. Ēķa izteikumu , atskaņotu LNT raidījumā. 

ANO Ģenerālā Asamblēja  2009. g decembrī pieņēma  Krievijas ierosināto rezolūciju  par nacisma un tā līdzskrējēju glorificēšanas nosodījumu, par kuru nobalsoja 127 valstis, pretī tikai 1 valsts- ASV un atturējās 54 valstis. Bet par to latviskā vidē, izņemot TV5,  nekur nekas nebija ziņots.  Un piemēram, J.Peterss rakstīja: „..Rūdolfs Bangerskis personīgi ir apsūdzams latviešu vīru un zaļoksno jaunekļu asiņu notecināšanā Otrā pasaules kara notekcaurulēs”.

Tā  izskatās, ka tā ASV  „Lielā” partija -ka to nosauca prof. A. Ezergailis-„ kas uzsāka boikotus un visu šo klusēšanas līniju”, ir uzvarējusi arī Latvijā. Uz to neviļus norāda arī Kristovskis, kas TV5 raidījumā atzīst, ka 16. marta datums ir ne sevišķi veikli izvēlēts, bet tas nācis no ASV emigrācijas, un tā palicis.
Vēl viena,  daudziem senās vēstures, tēma, kas ļoti tieši saistās ar šodienu.

Runa iet par koloniālas sistēmas sagraušanu, kas bija II Pasaules kara beigu rezultāts un aptver 20. gadsimta 40-60 gadus. Vairākums manu lasītāju laikam jau neatceras, ka arī pie mums Rīgā, Jūrmalā uz daudzo māju fasādēm bija uzraksts: „Koloniālās preces”. Tas nevienu nešokēja, bija dabiski, ka garšīgas un lētas mantas tā saucās.  Apvienoto Nāciju Ģenerālās Asamblējas  pirmajās  sēdēs  galvenais koloniālas sistēmas atmaskotājs un tās aizstāvju galvenais oponents bija PSRS ārlietu ministrs A. Višinskis.  Jā, jā tas pats , kas bija mūsu valsts neatkarības kapracis.  Es tikai tāpēc par to rakstu, lai akcentētu domu, ka katru vēsturisku parādību un katru personību  ir jāvērtē konkrēti, atbilstoši konkrētai situācijai un šajā gadījumā  A.  Višinska  loma pasaules mērogā neattaisno viņa neģēlīgo rīcību Latvijā. Kolonizatori ļoti negribīgi un ilgstošu, asiņaino  cīņu un jezuītisko kombināciju rezultātā bija spiesti dot tautām neatkarību. Tās rezultātā neatkarību ieguvušās valstīs strauji pieauga dzimstība un dzīves ilgums. Man nav zināmi skaitļi cik miljardi jaundzimušo bērnu nomira kolonizatoru valdīšanas laikā, cik nomira no slimībām un bada tajās valstis, bet ir zināms, ka mainījās dzimstība pēc atbrīvošanas (bieži formālās) Pasaulē 50-70 gados praktiski dubultojās iedzīvotāju skaits  un šis periods nosaukts par „demogrāfisko sprādzienu”.  Demogrāfi  to izskaidro ar mirstības samazināšanos medicīnas un ekonomiska progresa rezultātā.   Tagad tās valstis sauc par attīstības valstīm  un joprojām  ar daudzām dažādām problēmām. (Pēc 1969.g. iedzīvotāju skaita pieauguma koeficients  sāka  samazināties.)

Un ...   2009.g vasarā pazibēja informācija , kā viena mazā pilsētiņā Anglijā, liekās Notingemā,  iedzīvotāji pieņēma kopīgu lēmumu pirkt t.s. „koloniālas preces” pēc to  īstajām cenām. Tā paša gada augustā Itālijas premjers Berluskoni  pieņēma lēmumu atlīdzināt tos pārdarījumus , ko itāļi veica pret Lībiju (kas bija Itālijas kolonija), izmaksājot tai 8 miljardus eiro.  Un  tagad atkal latvietis ir pasaules aktivitātes smailē – mūsu Andris Piebalgs ir ES attīstības komisārs  atbalstam attīstības valstīm. Un tāpēc viņu iecēla šajā amatā, ka Latvijai nav kolonizatora pagātnes attiecībās ar šīm valstīm. Tas ir svarīgi. Bet nebūs īstā miera pasaulē, kamēr attīstīto  valstu pilsoņi  nebūs reāli nosodījuši savu kolonizatora pagātni, kamēr neapzināsies savu iekšējo vajadzību būt solidāriem ar attīstības valstu tautām, Bez sociāldemokrātu galvenā lozunga realizācijas nav nākotnes.